Interesanta un informatīva intervija lasāma laikrakstā Latvijas avīze, kura žurnālisti runājuši ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurģijas galveno speciālistu ķirurgu Haraldu Plaudi.
H. Plaudis (viņš ir arī asociētais profesors Rīgas Stradiņa universitātē), ir neizpratnē par to, ka sabiedrība tiekot maldināta, stāstot, ka ārsti esot ar mieru strādāt virsstundas, pat vairāk par Darba likumā noteiktajām astoņām stundām, raksta portāls la.lv.
Viņš uzskata, ka šis virziens ir absolūti ačgārns un ka veselības aprūpes finansējuma pieauguma jautājums ārstu algām esot jārisina pavisam no citas puses, jo tikai tad piešķirtā nauda sasniegs ārstu un pacientu. Ārsti nevēloties virsstundas, bet lūdzot darba likumdošanas ievērošanu un konkurētspējīgu algu par vienu slodzi.
Vai jums ir zināms, kā jūs, būdams ķirurgs, strādāsiet no nākamā gada 1. janvāra?
H. Plaudis: Ne es, ne mani kolēģi to nezina. Darba likumdošana paredz, ka jebkurš darbinieks par izmaiņām darba līgumā ir jāinformē mēnesi iepriekš. Nupat par to runājām arī Ķirurgu asociācijas valdes sēdē. Nevienā slimnīcā – ne Rēzeknes, ne Liepājas, ne Vidzemes, ne Stradiņa, Jelgavas un citās –
neviens ārsts nav saņēmis nekādu informāciju par to, kā mēs strādāsim no 1. janvāra.
Šķiet, ka slimnīcu valdes un Veselības ministrija gaida, ka kaut kā jau šīs neskaidrības atrisināsies un kāds kaut ko viņu vietā izdomās. Taču nekas nenotiks, ja nebūs skaidra politiskā lēmuma vai, precīzāk sakot, cilvēciska lēmuma.
Ar tautu mazlietiņ tiek manipulēts, jo izskan brīdinājums, ka nebūšot ārstu un viņi nesniegšot palīdzību. Ārsti būs un sniegs palīdzību. Vai varat iedomāties ārstu, kurš sāk strādāt pulksten astoņos, tad pulksten četros beidz savu darbu, un uz redzēšanos? Tas skan skarbi, jo, būdams ārsts, nekad dzīvē tā neesmu rīkojies. Mēs esam slimnīcā septiņos no rīta un beidzam operēt tad, kad ir beigusies operācija. Nevis četros novelkam cimdus un pasakām, mūsu darba laiks ir beidzies un mēs ejam mājās. Mēs operējam līdz septiņiem astoņiem vakarā, ja tas ir nepieciešams. Bet problēma ir tā, ka tie, kas strādā, turpinās to darīt un strādās arī virsstundas neatkarīgi no samaksas.
Ārsts ir tendēts uz to, ka ir jāsniedz palīdzība, un to ļoti daudzi diezgan nežēlīgi izmanto.
Tas taču ir fundamentāli nepareizi! Cik gadu vēl mēs tā turpināsim dzīvot? Desmit, divdesmit gadu?
Kādu vēstījumu jūs dodat studentiem un rezidentiem, kurus mācāt?
Reālo situāciju no viņiem nekad neesmu slēpis. Stāstu, ka pamatalga par darba slodzi jums būs ap 900 eiro pirms nodokļu nomaksas un jums kā vilkam, kuru baro kājas, būs jāskrien uz citām darbavietām, lai piepelnītos. Un jūs varēsiet strādāt virsstundas, kamēr piecdesmit gadu vecumā saslimsiet, visticamāk, ar insultu vai infarktu un, var gadīties, aiziesiet no šīs pasaules vien tāpēc, ka, tikai strādājot trijās vai četrās darbavietās, jūs varēsiet nopelnīt kaut cik adekvātu atalgojumu. Tad jaunajiem ārstiem rodas jautājums, vai viņi grib iekļauties šādā sistēmā. Pašreizējā veselības aprūpes politika nav ilgtspējīga, un jaunie ārsti turpinās bēgt no sistēmas.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk